Ceļojums uz Arktiku bija pilns ar aizraujošu un jaunu pieredzi, tāpēc izdomāju to visu apkopot rakstā.

1.diena

Ielidojam Longyearbyen, kas ir galvaspilsēta Svalbardai. Norvēģijas kontrolētā salu arhipelāgā. Longyearbyen dzīvo aptuveni 2000 iedzīvotāji, ar savu pašvaldību, universitāti, veikaliem, baseinu, restorāniem. Ļoti interesanti likās, ka varēja satikt diezgan daudz filipīniešus, kas strādā tur, kā apkalpojošais personāls, viesmīļi, uzkopēji. Liekas, ka pēdējā vieta, kur no tropu salas pārcelties ir uz Ziemeļpolu.

Pirmajā dienā palikām viesu mājā, kas saucas Gjestehuset 102, kas pieder ogļracim. Kad sācis strādāt 1980. gadā, izveidojis šo viesu māju, kā apmešanās vietu augstāk kvalificētajiem darbiniekiem.

2.diena

Instruktāža par to, ko mēs varam sagaidīt, kur brauksim un ko darīsim.

Braucam uz ostu. Interesantākais, ka manas ekspektācijas par kuģi, ar kuru pārvietosimies starp salām bija ļoti atšķirīgas no realitātes. Likās, ka brauksim ar kādu lielu, tūristu kuģi, bet šāda izskatījās mūsu laiva Zodiac.

Brauciens ar laivu pats par sevi bija vesels piedzīvojums, jo šķērsojām aptuveni 80km nelielā laivā, kur sejā šļakstas ūdens no jūras, pūš iespaidīgs vējš un laivu šūpo milzīgi viļņi. Sajūta, kā amerikāņu kalniņos, tikai tu neesi piesprādzēts un saproti, cik maza vienība esi salīdzinājumā ar jūras spēku.

Iekārtojām nometnes vietu. Ļoti interesants bija arī veids, kā iekārtojām nometni. Tā tika sadalīta 4 zonās.

Pirmā zona – pārtikas glabātuve, kas atradās vienā galā. Tas ir speciāli, jo ir iespēja, ka kāds polārlācis, kas sver ap 400-500kg un kājās pieceļoties var sasniegt līdz 4 metriem grib paciemoties pie mums. Tad galvenais vizītes iemesls ir pārtika, tāpēc to novieto vistālāk.

Otrā zona – ēdiena gatavošanas un pulcēšanās vieta. Šeit mēs ieturējām brokastis un vakariņas. Tā kā arī šeit smaržo pēc ēdiena, tad tiek novietots starp pārtikas krājumu zonu un telšu zonu. Gadījumā, ja lācis sajūt šo telti, tad arī, lai viņa būtu nost no telšu zonas, kur notiek gulēšana.

Treša zona – telšu un miega zona. Nost no abām iepriekšejām. Pie teltīm bija aizliegts turēt pārtiku, pat snikeru kabatā. Un svarīgi bija ievērot klusumu, lai spētu atjaunoties nākamajai dienai, īpaši lāču vērošanas laikā.

Ceturtā zona – labierīcības. Tās izpaudās ar iespraustiem kokiem, kas atrasti pludmalē un tuvumā jūrai. Galvenais darbarīks – neliela lāpsta ar kuru visu nogādāt ūdenī.

Tāds modelis tika saglabāts arī nākamajā nometnē, uz kuru pārcēlāmies.

NAV LAIKS UN DIENAS

Pirmajā dienā nometnē vienojāmies, ka tā kā Arktikas vasarā ir polārā diena un 24/7 ārā spīd saule, tad neskatīsimies pulkstenī. Rokaspulksteņiem gidi uzklāja līmlenti un telefonam sagrozīju laiku un nepievērsu tam uzmanību. Tā iespējams bija viena no interesantākajām pieredzēm, kad saproti, cik laiks un datumi ir izdomāta lieta. Dabā dzīvnieki nedzīvo pēc laika grafika vai dienām, bet pēc impulsiem, saules gaismas un apstākļiem.

Ēdām, kad bijām izsalkuši, gulēt gājām, kad noguruši. Protams, ka vēl darbojās iekšējais pulkstenis un aptuveni bija nojausma, ka ir vakars vai rīts, bet pietiekami ilgi atrodoties arī šo iekšējo pulksteni varētu apgriezt pilnīgi otrādi. Mums pat bija interesanta pieredze viesu mājā, kad sēžot virtuvē ienāk viens no viesiem un 23:00 vakarā mums samiegojies saka:”Good morning”.

2.dienas vakarā saņēmām instruktāžu, kā veikt polārlāču vērošanu. Pats galvenais princips ir uzturēt cilvēku aktivitāti nometnē, tas nozīmēja, ka sagatavojām 10h periodu, kurā 5 cilvēki veic apgaidu un viens otru nomaina ik pēc 2h. Tika iezīmēts perimetrs apgaitai, iedota signālraķete un tālskatis. Pēc divām stundām pamodini nākamo, kas turpina apgaitu. Ja apgaitas laikā ieraugi lāci, tad ir divas opcijas – lācis tuvojas strauji un iespējams apdraudējums, tad viņa virzienā varam raidīt signālraķeti ar mērķi nobiedēt. Otrā, ja lācis ir tālumā, tad pamodināt gidu, lai viņš pieņem lēmumu par turpmākajām darbībām. Iespējams, ka visiem jāmostas un jāuzsāk kustība, iespējams vienkārši jāvēro lācis, iespējams jāliek lietā bise, kas vienmēr gidam pie rokas. Interesanti, ka bez ieroča ir aizliegts veikt pārgājienus. Šo lāču vērošanu veicām visā ceļojuma laikā, katru “nakti”, kad devāmies gulēt.

3.diena

Pēc kārtīgām brokastīm dodamies pārgājienā uz kalnu, kas ir netālu. Pa ceļam vērojam polārlapsas, polārbriežus, daudz dažādus putnus. Uzkāpām vienā no virsotnēm ar skatu uz apkārtni un ledāju. Papusdienojām aizvējā, palidinājām dronu un devāmies uzkāpt uz ledāja. Vasarā ledājs kūst, āra temperatūra bija aptuveni 2-6 grādi. Mums vispār visu ceļojuma laiku ļoti veicās ar laikapstākļiem, jo tikai kādas divas dienas bija nokrišņi vai stiprs vējš. Kūstošajam ledājam iespaidīgi ir tad, ka ejot pa ledu, zem tevis plūst strautiņi un upes. Mūsu gids zināja, kur var doties un kur labāk nē. Uzpildījām ūdens rezerves ar ledāja ūdeni.

Tā, kā man bija doma, ka būtu iespaidīgi nopeldēties Arktikā, tad pie gida noskaidroju, ka šajā pludmalē ir vairāk ledusgabali nekā nākamajā uz kuru dosimies, tad izlēmu ieiet nopeldēties (iemērkties) ūdenī, kur blakus peldās ledus gabali.

4.diena

Devāmies uz nedaudz augstāku un tālāku virsotni. Pa ceļam šķērsojām tundru un vairākas upes. Labi, ka tomēr nopirku gumijas zābakus. Interesanti, ka tundrā atrodas diezgan daudz dzīvnieku skeletu, putnu līķi un viss ir noklāts ar dzīvnieku izkārnījumiem, jo tie neuzsūcas zemē. Uzkāpām virsotnē – plašs un iespaidīgs skats uz visu reģionu, kurā izveidojām nometni. No augšas lieliski varēja redzēt gultnes, pa kurām ūdens, kas tek no ledāja izveidojis tādas, kā nelielas aizas. Izskatījās kā tādas daudzas vēnu dzīslas, kas nokļūst jūrā. Manu uzmanību pievērsa akmeņi, kas noslāņojušies un izskatās, kā kaudze ar flīzēm, kas viens uz otra salikti. Akmeņi tādi izveidojušies ledāja sasalšanas un izkušanas rezultātā, kas notiek katru gadu.

Šīs dienas vakars bija ļoti jautrs, jo bija labs laiks, spīdēja saule un arī Artūrs un Valdis izlēma, ka varētu iemērkties Arktikas ledainajā ūdenī. Tad nu gājām peldēties vēlreiz un pēc peldes sarīkojām nelielu Arctic beach selfie party. Visiespaidīgākais bija tas, ka viņi abi iepriekš nekad nebija gājuši aukstā ūdenī.

5.diena

Devāmies pastaigā uz mūsu pussalas pašu galu. Šeit pa ceļam atradām polārlāču pēdas. Vienīgi šeit pēdām grūti noteikti, cik viņas ir svaigas, iespējams, ka lācis ir gājis 5 gadus atpakaļ un nospiedumi ir saglabājušies, iespējams gājis nu pat kā, pirms 10min. Vakarā mums bija lielā pakošanās, jo pārcēlāmies uz citu vietu un ledāju, tāpēc ļoti svarīgi bija visas mantas nodrošināt, lai būtu ūdens izolētas. Braucot bieži ūdens iekļūst laivā. Smieklīgākais bija tas, ka šajā reizē braucot apmēram 80km uz citu nometnes vietu paspēju samiegoties un nedaudz iemigt brauciena laikā. Vakarā no jauna uzstādījām nometni.

6. diena

Jaunā nometne bija interesanta ar to, ka blakus tai atradās oriģināla 1920. gadā celta māja, kur kādreiz mitinājās ogļrači un pašlaik tur periodiski dzīvo Norvēģijas policijas pārstāvji, lai uzmanītu cilvēku darbības šajā reģionā (lai gan tur nebija neviena cita cilvēka). Tieši pie nometnes atradām vaļa mugurkaula gabalu. Šo dienu veltījām, lai uzkāptu un pastaigātu pa kūstošu ledāju. Dienas laikā, vairākas reizes šķērsojām ledāja ūdens upes, kas plūst uz jūras pusi un krietni dabūjām palēkāt un brist pa dubļiem. Ļoti noderēja gumijas zābaki un emocijas, kā bērnībā lēkājot pa peļķēm.

7. diena

Šī diena jau lika manīt nogurumu, kas radies no 9-10h kāpšanām kalnā, pārtrauktā miega lāču vērošanas laikā un gulēšanai teltīs, līdz ar to veicām vieglu gājienu pa pludmali ~20km turp un atpakaļ līdz bākai. Pie bākas ieturējām pusdienas (vispār visas pusdienas bija skaistās vietās un pa vidu pārgājieniem) un mūs lieliski izklaidēja ziemeļbriedis, kas izrādīja savas lēkāšanas prasmes. Atpakaļceļā mūs pavadīja ronis, kas periodiski ienira un parādījās virs ūdens virsmas.

8. diena

Šī bija piedzīvojumiem ļoti bagāta diena. Šai rītā gidi bija sagatavojuši pārsteigumu un uzcepuši brokastīs pankūkas. Pēc lieliskām brokastīm atkal nojaucām nometni un sagatavojām ūdensnoturībai, jo pusdienlaikā plānots, ka mūs savāks tūristu kuģis, kas dodas pie ledāja, ekskursijā uz Pyramiden un atpakaļ uz Longyearbyen. Lai nokļūtu līdz tūristu kuģim, pie mums krastā atbrauca piepūšamā gumijas laiva ar motoru. Ar diviem piegājienam visas mantas un mēs 9 cilvēki tikām nogādāti uz kuģa.

Uz kuģa – satiku amerikāņus, kuru senči ir pirmā pasaules kara laikā aizbēguši latvieši un interesējās par Rīgu. Pastāstīju, ka mums nesen bija dziesmu un deju svētki. Mums bija paredzētas pusdienas uz kuģa, bet tās nebija parastas. Pusdienās bija vaļa aknas un viskijs ar ledu, kurš atdalījies no 2000-5000 gadus veca ledāja. Lai gan, ne alkoholu, ne gaļu nebiju ēdis aptuveni gadu, šis bija lielisks mirklis, kad tas iederējās.

Pēc pusdienām ar lielisku action filmas cienīgu scenāriju un visiem par lielu prieku vietējā helihoptera glābējkomanda izlēma veikt mācības, kamēr turpinam savu ceļu uz Pyramiden. Brauciena laikā no helihoptera nolaida “glābjamo”, nestuves un glābēju, pēc tam vēlāk visus paceļot atpakal. Tā bija unikāla pieredze, jo mūsu gidi 6 gadu laikā, kopš strādā šeit, to piedzīvoja pirmo reizi.


Tad mēs nonācām galvenajā pieturvietā – Pyramiden. Tā ir pilsēta, kuru 1910. gadā aklājuši zviedri un 1927. gadā pārdevuši Padomju Savienībai. Tā bija ogļraču pilsēta, kurā dzīvoja aptuveni 1000-2000 iedzīvotāju. Kas bija interesanti, ka pat tik nelielā pilsētā darbojās VDK, lai pārbaudītu, kā notiek kominikācija ar tuvējiem Norvēģiem. Pilsētā atradās viss nepieciešamais pilnvērtīgai dzīvei un par to arī pārliecinājāmies paši – bērnudārzs, futbola laukums, kultūras nams ar lielu skatuvi, baseins, dzīvojamās un biroju ēkas. Pilsētas iedzīvotāji pelnīja ļoti lielas algas priekš tiem laikiem un ļoti daudzi esot vēlējušies tur nokļūt, tāpēc parasti ilgāk par 2 gadiem tur nevarēja uzturēties, lai dotu iespēju citiem.

 

Šī ir vistālākā vieta uz ziemeļiem, kur atrodas Ļeņina piemineklis. (arī tālākais baseins, restorāns, kultūras nams u.c. tāļākās uz ziemeļiem lietas)

Pašlaik šajā pilsētā kopš 2007. gada notiek tūristu ekskursijas un patstāvīgi dzīvo apmēram 8-12 cilvēki, kas vada tālāko viesnīcu uz ziemeļiem. Šeit ir iespējams palikt gan jaunos, remontētos numuriņos, gan tādos, kādi tie bija Padomju laikā.

 

Vakarā atkal atgriezāmies atpakaļ Longyearbyen un apmetāmies  Gjestehuset 102.

9. diena

Kārtīgi nomazgājušies, tīras drēbes uzvilkuši, gardi paēduši devāmies izpētīt pašu Longyearbyen. Es nedaudz ar degunu mākoņos nomaldījos no bara, bet apstaigāju pilsētu, apskatījos sniega moču veikalu un apkārtējās mājas. Vēlāk satiku Artūru un Valdi, kas devās uz vietējo domi, lai satiktu mēru un viņiem pievienojos. Mēru gan nesatikām, bet noderīgu informāciju un kontaktus ieguvām.

Tālāk devāmies uz baseinu un pirti. Pēc vairāku dienu kempingošanas, tas bija perfekts veids kā relaksēt ķermeni. Baseins bija jautrs ar to, ka bija ~4 metru augsts tramplīns, tad vēl viens tramplīns, kas bija atsperīgais, slidkalniņš un daudz dažādas ūdens rotaļlietas. Pirtī iepazināmies ar filipīniešu džeku, kas pastāstīja, ka dzīvo šeit ar ģimeni un 3 bērniem, 100m2 dzīvoklī par kuru maksā 14 000 NOK mēnesī īri. Pelnot 30 000 NOK mēnesī un iztērējot kopā ap 26 000 NOK, pārējo iekrāj vai sūta uz filipīnām. Interesanti, ka viņš katru dienu pēc darba nāk uz baseinu, bet nekad tajā neiet. Tikai atslābinās pirtī pāris stundas un dodas mājās.

Pirms izlidošanas ieturējām maltīti vietējā restorānā, pārrunājām piedzīvoto un apmeklējām Svalbardas bāru Svalbar (cik oriģināls nosaukums 😀 )

10. diena

Lidojam no Svaldardas un Oslo, pavadam tur dienu un pēcpusdienā ielidojām Rīgā.

TAS BIJA IESPAIDIEM ĻOTI BAGĀTS PIEDZĪVOJUMS. ĻOTI PĀRSTEIDZA NESKARTĀ DABA UN CILVĒKU ATTIEKSME PRET TĀS SAGLABĀŠANU. INTERESANTI BIJA DZĪVOT BEZ LAIKA, BEZ DIENĀM.

Vienmēr bērnībā domāju par to, ka nakts un gulēšana ir laika tērēšana, ka varētu dzīvot visu laiku neguļot. Tad Arktikā polārās dienas laikā, tas ir diezgan tuvu realitātei. Man ļoti patika pārbraucieni ar laivām un kuģi. Ļoti pārsteidza līmenis, kādā mēs ēdām visu nedēļu – pierasts, ka kempinga veidā ceļojot, pārtika pārsvarā ir sausā, aplejamā veidā, bet visu nedēļu ēdām pilnvērtīgās ēdienreizes, kas tika uz vietas pagatavotas un ļoooti gardas, pat ar dažādiem desertiem un to visu mums gatavoja 2 franču gidi ar nelielu mūsu pašu palīdzību. Prieks par dažādajiem cilvēkiem, kas bija pievienojušies braucienam – Valdis, kas organizēja un liels paldies par tādu iespēju un par attieksmi, ar kādu viss tika izplānots, Artūrs, kas stāstīja aizraujošus stāstus no savas pieredzes visa brauciena laikā, Agnese, kura nemitīgi sevi pārvarēja dažādās situācijās un radīja manī lielu cieņu, Rota, kas ar savu enerģiju spridzināja un radīja patīkamu atmosfēru, Jana, kurai bija alternatīvs skatījums uz lietām un bagātināja sarunas, Sandra, kas izstaroja mieru un sevis pieņemšanu un mūsu lieliskie gidi Manu un Mathieu, kas vadīja mūs, nodrošināja drošību un ar lielu atbildību izturējās.

Nākamais trips uz Taizemi novembrī!